Sievietes murgi… jeb sapņi

Ielas bija tumšas un asfalts vēl nedaudz mitrs pēc vakardienas ūdens šaltīm, kas pārņēma pilsētu. Viņa devās mājās no draudzenes, cieši ievilkusies gaišajā mētelī, kas sedzās līdz viņas ceļiem. Zeķubikses nedaudz pasargāja no vieglā vēja, kurš tajā pašā laikā bija nedaudz vēss. Gaisa temperatūra bija pietiekami zema, lai nestaigātu ar paceltu galvu.

Viņa devās mājās šajā vakarā un pat no tāluma bija sadzirdama viņas augstpapēžu kurpju spalgā skaņa. Šo skaņu sadzirdēja…kāds vīrietis…

Aukstais vējš sāka nedaudz kāpt un vaigos sitās nepatīkamā gaisa plūsma. Pat īsti bez iemesla, meitene nolēma aplūkoties uz aizmuguri. Viņa ieraudzīja viņu. Garā, melnā mētelī, kas sniedzās vēl zemāk par ceļiem. Rokas bija ieliktas kabatās un arī galva bija nedaudz noliekta. Taču viņa acu skatiens tēmēja tieši uz sievieti. Viņa strauji novērsās un turpināja doties mājās pa visam nedaudz paātrinot gaitu. Pēc pāris simts metriem viņa atkal atskatījās. Vīrietis bija pievirzījies tuvāk un atkal tēmēja skatienu uz viņas pusi. Mazliet sabijusies, bet, cenšoties saglabāt mieru, viņa vēlreiz paātrināja gaitu un nu jau viņa gāja krietni ātrāk par atslābinātu pastaigu. Viņai galvā šaudījās dažādas domas:”Vai viņš mani izseko? Ko viņš no manīm vēlās? Vai viņš ir izvarotājs? Vai slepkava? Vai arī man vienkārši izliekas… Es nezinu. Esmu sabijusies.” Kamēr sieviete pārdomāja dažādākos scenārijus ar to, kas varētu notikt, viņa pēkšņi izdzirdēja balsi…

Viņa ātri pameta skatienu uz aizmuguri un tur viņš bija. Divus metrus no viņas. Viņa sastinga bailēs. Viņas ādu pārņēma trīsas, bet ne tik daudz lai kliegtu. Aukstums pazuda. Pēc neilga klusuma brīža viņa nofokusējās uz viņu kārtīgāk un pievērsa uzmanību viņa sejai. Par dziļu izbrīnu viņa seju klāja sirsnīgs smaids, ko papildināja viņa priecīgās acis. Patiesībā viņš bija diezgan izskatīgs. Viņš nedaudz apmulsa, kad ieraudzīja cik ļoti šī sieviete bija pārbijusies, bet saglabāja savu pozitīvismu un turpināja…

“Es tevi pamanīju jau nedaudz iepriekš. Teikšu godīgi, esmu nedaudz kautrīgs pēc dabas. Bet kad ieraudzīju tevi, nedaudz drosmes ņēma virsroku un izlēmu pienākt tev klāt un iepazīties,” teica vīrietis.

Viņa neatceras, ko atbildēja…un tam nebija nozīmes. Tik strauju emociju maiņu viņa vēl nebija sajutusi savā ķermenī. No uztraukuma un bailēm viņas ķermenis pārgāja uz atvieglojumu un ziņkāri. Pie viņas vīrieši vēl šādi klāt nebija nākuši. Parasti to darīja alkohola varā pārņemti mužiki vai drosmi sarijušies džeki, kas iekliedzās no attāluma:”eu smukā.” Viņas ķermenis atslāba un viņa turpināja ar viņu runāt. Laiks nedaudz pazuda.

Viņi turpināja ceļu kopā. Sieviete jau šajā brīdī jutās komfortbali ar atvērto vīrieti, kuŗš bija tikai ieinteresēts šajā būtnē. Un ne jau bez iemesla. Viņas ķermenis bija slaids un āda bija satriecoša. Ne pārāk brūna un arī ne pārāk bāla. Nedaudz rozīga āda, bet tajā pašā laikā ar brūnuma pieskaņu. Kad viņš iztēlojās viņu bez mēteļa, viņa sirds sitās straujāk, jo viņš zināja, ka zem tā slēpjas kaut kas kārdinošs. Viņas krūtis bija tvirtas. Tās nebija ļoti lielas, nedz arī ļoti mazas. Daļu sejas sedza viņas tumši brūnie mati, kas krita gandrīz viņas krūšu galiem.

Pēc neilgas pastaigas, vīrietis viņu aizveda uz tuvāko vietu, kur piesēst. Tā atradās ārtelpās…kaut kur starp mājām, kas nebija nedz dziļi dzīvojamos rajonos, nedz arī pie lielceļa. Kaut kur pa vidu.

Viņi apsēdās un turpināja runāt par to, kas tajā brīdī nebija svarīgi. Svarīgi, bija tas, kā viņi skatījās viens uz otru. Viņa skatījās viņam cieši acīs un pamanīja cik viņa acu zīlītes ir iepletušās. Viņam bija vīrišķīga seja ar tumši zaļām acīm. Mazliet rugāju, kas viņai lika aizdomāties par to, kad viņš pēdējo reizi skuvies. Un šī doma pazuda tajā pašā mirklī, kad tā ienāca viņas prātā. Jo viņa bija pilnīgi iegrimusi viņa acīs. Viņš sajuta cik patīkami viņa smaržo. Šī smarža lika viņa mutei nedaudz pavērsties patīkamajās izjūtās. Tas bija neliels viņas smaržu un ķermeņa dabīgo aromātu miksējums. Viņš skatoties viņai acīs, redzēja būtni, kas lika viņa sirdij sisties ātrāk un viņš sajuta kaisli, kas veidojas starp viņiem abiem. Ar katru vārdu viņi pēkšņi iegrima savstarpējā skatienā ar vien dziļak un dziļāk. Apkārtējā vide pazuda. Nebija nedz mājas apkārt, nedz koki…nedz skaņas. Viņi redzēja tikai viens otru. Laiks pazuda. Viņš sāka liekt savu galvu viņai tuvāk un viņa pārņemta paliecās pretī. Sieviete nedaudz atsedza kaklu un ķermenis pilnībā atslāba. Viņa bija apburta kaislē. Viņa uz īsu brīdi nodomāja pie sevis:”Kas ir šis noslēpumainais svešinieks?” Bet tā bija vienīgā un pēdēja doma, kas atradās viņas prātā turpmākajos baudas momentos. Patīkāmas izjūtas bija parņēmušas viņas ķermeni. Tās bija visur…viņas kājās, vēderā, rokās, pirkstu galos, lūpās…visvairāk baudas viņa izjuta savās lūpās… Tādu baudu viņi vēl nebija izjutuši.